Aristokrātiskais federālais fonds (Fräuleinstift)

Adligen Fräuleinstift baroka stila ēku kompleksu uzcēla no 1733. līdz 1741. gadam, un tā dibinātāja ir Zviedrijas karaliene Ulrike Eleonora. Adlige Fräuleinstift tika dibināta 1733. gadā ar pašnosaukumu "Bahrtisches Closter"; cits mūsdienu apzīmējums ir "Adliges Jungfrauenkloster". Tomēr tas nebija klosteris, bet gan fonds neprecēto meitu, galvenokārt no reģiona dižciltīgo ģimenēm, aprūpei. Līdzīgas iestādes pastāvēja Bergen auf Rügen, Štrālzundē (bijušais Sv. Annen un Brigitten klosteru klosteris), Ribnicā (bijušais klariešu klosteru klosteris, tagad Dzintara muzejs) un daudzās citās vietās. Tās radās no reformācijas laikā likvidētajiem klosteriem. Daudzos gadījumos šeit dzīvojošās mūķenes nāca no ģimenēm, kas savas neprecētās meitas bija paredzējušas garīdzniecībai, jo ekonomisku apsvērumu dēļ viņām nebija iespējams palikt ģimenē. Līdz ar reformācijas ieviešanu un klosteru likvidāciju šī iespēja vairs nebija pieejama. Viens no risinājumiem bija pārveidot klosterus par laicīgām klosteru abatijām. Lai gan iestāšanās klosteros bija saistīta ar solījumu došanu kā mūža lēmumu, mūķenes solījumus nedeva. Viņas varēja pamest klosteri bez īpašas atļaujas laulības gadījumā vai citu personisku iemeslu dēļ. Lai gan dzīve klosterī bija pakļauta stingriem noteikumiem, klosteri varēja atstāt dienas laikā, bija brīvdienas un iespēja pēc pieprasījuma katru gadu būt prombūtnē ne ilgāk kā trīs mēnešus. Klostera noteikumu ievērošanu uzraudzīja prāveste; pirmā klostera priekšniece bija Filipīna Luīze fon Vakenica (Philipina Luise von Wackenitz) ar abates titulu. Bārtā nebija nevienas priekšteču iestādes, jo saskaņā ar 1255. gada noteikumiem (Bārtas pilsētas dibināšana un agrīnā pilsētas vēsture) pilsētā nebija dibināts neviens klosteris. Ceļš uz dižciltīgā Bārtas klostera dibināšanu tika pavērts 1726. gadā pēc tam, kad Zviedrijas karalis Frīdrihs ar karalienes Ulrikas Eleonoras tiešu līdzdalību uzdāvināja bruņniecībai zemi un esošās Bārtas pils paliekas, kā arī deva atļauju cirst kokmateriālus karaļa mežā uz Dārsa. Tādējādi klosteris atradās vietā, kur aptuveni no 1255. gada atradās Rīgenes un vēlāk Pomerānijas hercogu (Jaromāra II, Barnīma XIII) pilsētas kvartāli. Pirmie konventa iemītnieki ēkās pārcēlās 1733. gada 3. augustā. Katrai konventa dāmai, neprecētai un līdz ar to neapgādātai sievietei, tika piešķirts dzīvoklis ar četrām istabām, blakus esošām istabām un dārza gabalu. Viņu uzturēšanai bija noteikta alga. Parasti tiesības uz vēlāku iestāšanos klosterī tika iegādātas jau piedzimstot, taču ne visas tiesīgās to izmantoja. Pēc Otrā pasaules kara mūķenes nonāca sarežģītā situācijā. Ēkās bija jāmitina bēgļi, un līdz ar zemes reformu viņas zaudēja īpašumus, no kuriem klosteris bija ieguvis daļu ienākumu. Māsām nācās uz laiku pamest savas mājas, bet drīz vien viņas varēja atgriezties. 1948. gada maijā klosteris tika likvidēts un nodots baznīcai. 1974. gadā ēkas tika nodotas pilsētai, 1978. gadā telpas atstāja pēdējā mūķene Anna-Luīze fon Štumpfelde, pēdējā prāveste Katarīna fon Hagenova (Katharina von Hagenow, 1882-1952) tika apglabāta Bārtas kapos; viņas vārdā nosaukta Bārtas ģimnāzija (Uhlenflucht 5). Klostera ēku komplekss ir no apmestiem ķieģeļiem būvēts trīsslīpju komplekss. Galvenā ēka ir iegarena, ar iegarenu centrālo daļu, kas sastāv no paaugstinātas centrālās daļas ar plašu centrālo rizalītu ar trīsstūrainu šķautni un zvanu torni. No abām pusēm pieguļ desmitasu ēkas sekcijas ar augstiem mansarda jumtiem. Ir arī divi deviņu asu spārni, kas no trim pusēm norobežo pagalmu. Visu ēku kompleksu ieskauj nereducēts ķieģeļu mūris ar apaļiem arkveida vārtiem ar Zviedrijas karaļa ģerboni un blakus tiem rekonstruēto vārtsarga māju. No 1985. līdz 1994. gadam dažās ēkas daļās atradās bērnudārzs. Kopš 2001. gada kompleksā, kas ir atjaunots atbilstoši tā kultūras pieminekļa statusam, izvietoti vecāka gadagājuma cilvēkiem piemēroti dzīvokļi, kā arī telpas izstādēm un kultūras pasākumiem. Divu spārnu baroka stilā celtais komplekss ir vienīgais Zviedrijas fonds Vācijas teritorijā.