Skulptūru taka pie Šlicas pils – Gērcauzene
● Hohen Demzin
Māksla ceļa malā... kāda ideja! Skulptūras, kas dabas un esošajā kultūrvidē patiesi „dzīvo“. Uguns, tūkstošgades koki, govs zvaniņi, cepta ola, senču vai raidītāju akmeņi, stēlas, piramīdas un mīļuma čaulas..., Jebkurā gadalaikā, jebkuros laika apstākļos, arvien ar jaunām iespaidām – lieliska pieredze...
Izstāžu telpa zem atklāta debesīm, ceļš, pa kuru var pastaigāties un redzēt ne tikai mākslu, bet arī apburošu dabu: Meklenburgas Šveice. Šo nosaukumu šveicieši var uztvert ar smaidu, bet pēc Meklenburgas mērogiem pauguri šeit ir patiešām augsti. Pauguri lēnām ceļas augšup un lēnām atkal nolaižas, radot neatkārtojamu gludumu un harmoniju.
Uz šejieni 19. gadsimta sākumā pārcēlās Hanss grāfs fon Šlits, kurš savu jaunuzceltās pils „Burg Schlitz” apkārtni izveidoja par neparastu parku. Grāfs Šlits iestādīja daudz koku, tostarp eksotiskus augus, un prasmīgi izveidoja plašus pastaigu celiņus. Viņš lika uzcelt trīsdesmit sešus pieminekļus: kolonnas, obeliskus, grotas un pat ezerus. Šajā laikā tiek izveidots arī Gērcauzens – šodienas jaunā skulptūru takas centrs, kas veidojas starp šo vietu un Šlīca pili.
20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās abi mākslinieki Vilfrīds Duventesters un Bernds Uiberalls pārņem grāfa ideju un pārnes to uz mūsdienu skulptūru pasauli. Skulptūras „dzīvo” zem atklāta debesīm, saskaņā ar plašumu un esošo kultūrainavu, kuru jau gadsimtiem ilgi ir ietekmējis cilvēks, bet kas tomēr sevī slēpj spēcīgu, patiesi pārpilnu dabu.
Skulptūru takas būtība slēpjas tajā, ka mākslinieki jau mākslas radīšanas procesā iekļauj esošo ainavu. Mēs kā pastaigu baudītāji varam klausīties šajā dialogā starp ainavu un mākslu.
Katra skulptūru takas apmeklējuma pieredze ir atšķirīga. Mainīgie laika apstākļi un gadalaiki piešķir ainavai arvien jaunu noskaņu, radot ārkārtīgi daudzveidīgus iespaidus pat tajā pašā vietā, pie tās pašas skulptūras.